Filipa Šmita personālizstāde "SAULES SKŪPSTĀ"

Atrodoties 2026. gadā, saules cikla kulminācijā, esam uz izvēles sliekšņa - krist nomācošā tumsā vai uz mirkli apstāties, pielikt pēdas pie zemes, dziļi ieelpot un raugoties debesīs, uzņemt gaismas pozitīvi pacilājošo enerģiju, kas uzlādēs katru mūsu ķermeņa šūnu.

‍
Vai “sasniegumu sabiedrības”  devīze “Jā, es to varu” darbojas arī attiecībā uz atpūtu no produktivitātē balstītā ikdienas ritma? Kā sadzīvot ar padomju mantojuma atstātajiem nospiedumiem? Cik normalizēts ir izdegšanas stāvoklis?

‍
Pirmajā lielājā Filipa Šmita personālizstādē apkopotas pēdējos piecos gados tapušās sērijas “Saules skūpstā” fotogrāfijas, tostarp pagājušajā vasarā kopīgi piedzīvotā hepeninga iemūžinājumu. Analogo fotogrāfiju estētika satīriski attēlo mūsdienu sabiedrību, atklājot eksistenciālas ilgas pēc jēgpilnākas ikdienas. Filips utopiju izmanto kā izteiksmes līdzekli nevis nepatīkamās realitātes noraidīšanai vai bēgšanai no tās, bet kā aicinājumu rīcībai - mūsu automatizēto ieradumu maiņai.

‍
       Utopijas pētnieks Gregory Claeys vaicā: vai mēs spējam izmantot utopijas jēdzienu konstruktīvāk, lai risinātu mūsdienu problēmas - modernizācijas radīto nošķirtību un komūnas kā prakses izzušanu?  Pretēji klasiskajiem utopiju scenārijiem, “Saules Skūpstā” fotogrāfijas - kā jau individuālisma laikmetā pienākas – vērš uzmanību uz mūsu ikdienas dzīves mainīšanu, nevis visas sabiedrības tūlītēju reorganizēšanu. Žanna D’Arka, aukstumu nejūtošie Tibetas mūki, franču situacionisti, krokodīlu dendiji – realitātes transformācija sākas mūs katra radioviļņu uztvērējā.
Filipa Šmita praksē vērojamas paralēles ar franču situacionistu idejām. Izstāde būvēta kā antitēze filozofa un kustības pārstāvja Ivana Chtcheglova idejai, ka “mums ir apnikusi pilsēta, tajā vairs nav neviena saules tempļa” . Ķermeņa un gara barojoši rituāli var būt daļa no mūsu ikdienas urbānajā vidē – esiet laipni aicināti saules templī.

‍